Pēc savas būtības Dada ir mēģinājums ieviest radikāli citu attieksmi pret mākslu nekā tā bijusi faktiski vienmēr līdz tam. Tas ir viens no lielākajiem apvērsumiem, ja ne lielākais mākslas vēsturē vispār. Līdz ar to varam vilkt paralēles ar procesiem politiskaja vēsturē, kur arīdzan Krievijā notiek mēģinājums ieviest vēl nebijušu politisku iekārtu. Revolūcijas jau vispār ir viens no mākslas žanriem, jo rada kolosālu daudzumu ekspresīvu emociju.
Cilvēki ir nevis saprāta, bet gan kaisles, jūtu, emociju pārspriegoti. Viss lielais grautiņš ir milzīga mākslinieciska akcija, kurā no līdz tam pastāvošām racionālām materialām vērtībām tiek radītas kaut kādas iracionālas, bet interesantas vertības- kā piemēram ēku vai pilsētu drupas, mēslu kaudzes, līķu kalni utt. Viss ir tik netipiski, tik neikdienišķi! Tik šokējoši! –Tās visas ir emocijas, kuras jārada mākslai. Vecā maniere sevi ir izsmēlusi. Kļuvusi garlaicīga, pārlieku metodiska, pārlieku pamatota, pārlieku prognozējama! Ir jārada kaut kas šokējošs, kas cilvēkus saviļņo līdz neprātam, lai tiek izsists no kārtības, stabilitātes, apātiskā miera. Lai top kas radikāli jauns!
Jā, tās manifestu autori kā Bols vai Tzara arī runāja par dadaismu kā par anti mākslu. Nu vismaz par „anti” tai mākslai, kādu cilvēki pazina uz to laiku. Faktiski jau 19.gadsimta vidū Kurbē aicināja dedzināt Luvru, kas ir visai dadaistiska ideja, tomēr līdz rīcībai māksla nonāca tikai tagad- ap 1916.-1918.gadu.
Lai gan tas kā reakcija esošajam radās pirms gandrīz simts gadiem, visādos veidos tas kā instalāciju māksla turpinās gandrīz visu šo laiku. Tādējādi, esošā noliegums, kļuva par atdarināšanas objektu.
Galvenās kategorijas?- absurds, kaitināšana, noliegums, drupas, neloģisks, ekscentrisks, izaicinājums.
Emocijas var izraisīt jebkādi sadzīves rīki- pat izstāžu zālē ievietots tualetes pods vai iešana uz izstāžu zāli cauri mazmājiņai.
Uzdevums- vienkārši izsist no stereotipiem uzvedībā, rīcībā, gaumē, mākslā utt. un tad jau dzīve pati grozīs, kur tam izsistajam tālāk likties un kā dzīvot. Tas nav mākslas uzdevums. Tā nav antīko grieķu moralizēšana rādot mākslā atdarināmus pozitīvos varoņus. Te ir destrukcija- viss ko tu darīji līdz šim ir muļķības un murgi. Atbrīvojies no tā un ļaujies lai… notiek kaut kas, ko vērts atcerēties!
Formāli dadaisti aizsāka vai padarīja par kaut ko tādu, ko interesanti atdarināt tādas mākslas tehnikas kā Radymad (tās pašas instalācijas), kolāžas (ko gan sastopam arī jau pūristu darbos), fotomontāžas, asamblāžas u.c. lietas. Arī paši dadaisma mākslinieki ātri vien nomierina vai izsmeļ savu destruktivitāti un turpina savu radošo darbību jau, piemēram, sirreālisma ietvaros (Hans Arps, Maks Ernsts u.c.).
Maks Ernsts
Dadaisti izkāpa no gleznas plaknes un iekļāva mākslas darba arī visu apkārtesošo. Arī pašu skatītāju emocijas. Tas vairs nav cēlais, klusējošais dialogs- bilde pie sienas un gudru sejas izteiksmi apveltītais mēmais skatītājs. Te ir šovs ar provokatīvo dadu tās centrā un kas zin, ko tas radīs!
